Igo, 39 - 6 февраля 2007 01:08

[FONT=Optima][B][I]
Rossijanie nmie pojmut!

Pāri pilsētai iestājās nakts. Saule sen jau bija norietējusi un viss pilsētas troksnis apklusis. Tikai mazā būdiņā sēdēja zēns un skuma. Viņa zaļās acis skatījās nakts tumsāun raudāja. Jo viņš bija aizvainojis savu mīlestību. Viņš to negribēja īsti gribējis, bet tā noticis. Zēns sēdēja uz soliņa un pārmetumos: "Kāpēc es tā izdarīju? Kāpēc es sāpināju to, kuru mīlu? Kāpēc man vajadzēja darīt tā, lai Zaķēnam nolaistos ausis, un pa tām tecētu asaras????"
Un zēns kliedza tumsā:
"Zaķēn, piedod man!
Zaķēn, es tā negribēju!
Tu esi mans vispūkainākais Zaķēns, un es Tevi ļoti, ļoti mīlu!!!"
Un pilsētas otrajā galā Zaķēns to sadzirdēja. Zaķēna ausis lēnām pacēlās, asaras nožuva, un vienā mirklī viņš atlēca pie Kaķēna. Viņi sēdēja uz soliņa, turot viens otra ķepas, un skatījās zvaigznēs. Zaķēns nolika savu galvu Kaķēnam klēpī un aizmiga. Bet Kaķēns vēl aizvien klusām raudāja, jo viņš nevarēja sev piedot to, ka Zaķēnu šodien tā sāpinājis.
... Tikai mēness augstu debesīs skatījās uz viņiem un smaidīja, jo viņš zināja, ka Zaķēna un Kaķēna mīlestība ir mūžīga...


(08.06.2006.)


autors Ivars Pogodins (na foto)
[/I][/B][/FONT]

• 
• 
•